Rīgā šobrīd ir otrdiena, 2019. gada 19. novembris, 00:28
Sākumlapa Kas mēs esam Aktualitātes

Amerikas Latviešu apvienība piedāvā jauniešiem pavadīt vasaru Latvijā!

January 16, 2019

Ir atkal sākusies šī gada pieteikumu pieņemšana Amerikas Latviešu apvienība (ALA) organizētajai prakses programmai “Pavadi vasaru Latvijā”!

Prakses programma, kas notiek jau piekto vasaru, paredzēta ASV latviešu izcelsmes jauniešiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem. Jauniešiem tiek piedāvātas prakses iespējas dažādās Latvijas kultūras, valsts iestādēs un privātos uzņēmumos. ALA praktikantiem piešķir stipendiju $2500 dolāru apmērā no Elmāra Freiberga testamentārā novēlējuma līdzekļiem, kas paredzēti jauniešu latviskās kultūras un izglītības atbalstam. “Prakses programma “Pavadi vasaru Latvijā” ir Amerikas Latviešu apvienības bērnu latviskās audzināšanas un izglītības atbalstīto programmu noslēdzošais solis,” atzīst apvienības Kultūras nozares un prakses programmas vadītāja Līga Ejupe. “Mūsu apvienība atbalsta latviešu skolas, nometnes, “Sveika, Latvija” ceļojumus, vasaras vidusskolas. “Pavadi vasaru Latvijā” programmā jauniešu pienākums sešu līdz astoņu nedēļu laikā ir nostrādāt 160 stundas, dodot iespēju izmantot latviešu valodu mērķtiecīgā darbā, strādājot un dzīvojot Latvijā.  Uzskatu, ka esam palīdzējuši jauniešos radīt piederības sajūtu gan latviešu tautai, gan Latvijas valsti.”

Piedāvājam lasītājiem iepazīties ar iepriekšējo gadu praktikantu pieredzi, pavadot vasaru Latvijā. Viņu pašu vārdiem par to, kur viņi strādāja, ko iemācījās, kur atpūtās, kas patika, kas varbūt ne tik ļoti.

* * *

SKAIDRĪTE BEĶERE – strādāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Uzziņu un informācijas centrā Rīgā.

Es biju ļoti sajūsmināta, ka mans prakses darbs bija “Gaismas pilī”- Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Es strādāju trīs dienas nedēļā, no 9.30 līdz pieciem pēcpusdienā. Katru rītu es ierados savā birojā - Uzziņu un informācijas centrā, kur man bija pašai savs rakstāmgalds ar datoru, tāpat kā pārējiem kolēģiem. Uzziņu un informācijas centrā es visvairāk laika pavadīju, strādājot ar arhīviem datu bāzei “Zudusī Latvija”. Šajā datu bāzē var atrast un apskatīties fotogrāfijas no senču laikiem. Tās ir iedalītas vairākās kategorijās - pa gadiem, atrašanās vietām, priekšmetiem, utt. Piemēram, ja ir interese redzēt bildes no suņiem ziemas laikā Latvijā astoņdesmitajos gados, tās tur varētu viegli atrast!

Man bija vairākas iespējas pastrādāt arī citās bibliotēkas nodaļās. Īpaši man patika pavadīt savu darba laiku Periodikas nodaļā, kur bija vairāki darbiņi, kā arī bija dots laiks lasīt un paskatīties latviešu valodā izdotos žurnālus. Dažas dienas man bija arī iespēja aiziet “pastrādāt” Audiovizuālajā centrā, kur noskatījos vairākas latviešu filmas. Kopā ar dažiem citiem kolēģiem, un manu priekšnieci Gintu Zalcmani apciemojām arī Kuldīgas bibliotēku. Biju tik priecīga, ka varēju apmeklēt citu pilsētu un bibliotēku. Man laimējas, jo dzīvoju dzīvoklītī apmēram piecu minūšu gājienā no bibliotēkas. Man īpaši patikās, ka varēju nopirkt saldās Latvijas zemenes no augļu stenda, pēc darba dienas atgriežoties mājās. Latvijā tiešām Latvijā var atrast visgaršīgākās zemenes pasaulē!

Gribu pieminēt, ka mana bosene Ginta Zalcmane un pārējie kolēģi bija vismīļākie cilvēki; visi rūpējās par mani, visiem bija liela interese par manu latvietes identitāti, dzīvojot Amerikā un par mūsu sabiedrību. Kolēģi ļoti jautri atbildēja uz maniem jautājumiem par Latviju, palīdzēja ar gramatiku un visu citu. Viņi bija tik laipni, ka noorganizēja pasākumu visiem ALA programmas praktikantiem un mentoriem. Mēs satikāmies bibliotēkas Jauniešu istabā, spēlējām spēles, apskatījām bibliotēku. Bibliotēkas “VIP” korē augšstāvā svinējām ar kliņģeri, tēju un citām uzkodām. 

Es gribu pateikt lielu paldies, ALAi un Nacionālajai bibliotēkai par milzīgo piedzīvojumu! Pagājusī vasara, piedzīvojumi, jaunās draudzības būs ar mani mūžīgi. Es nostiprināju savu latvietes identitāti, uzticību latviskai kultūrai, ko ar lepnumu un sirsnību uzturēšu. 

* * *

OJĀRS BĒRZIŅŠ - strādāja biedrībā “Sabiedrībā par atklātību – Delna” Rīgā. 

Delna ir pretkorupcijas nevalstiska biedrība, organizācijas “Transparency International” Latvijas nodaļa. Katru dienu man bija iespēja mācīties par Latvijas politiku, nodarboties ar pētniecības darbiem, darboties kopā ar pretkorupcijas juristi un aktīvistiem. Delnai nav liela biroja, viņiem ir tikai pieci apmaksāti darbinieki. Tādēļ katram darbiniekam ir plaša pieredze Latvijas politiskajā arēnā. Ikdienas darbi bija dažādi. Vasaras sākumā es palīdzēju izpildīt dažādus pētīšanas darbus saistītus ar atvērto datu bāzi. Vēlāk “Delna” mani iesaistīja darbos, kas bija saistīti ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Mans vislielākais projekts - es rakstīju vēstuli Vācijas vēstniecībai ar lūgumu piešķirt naudu, lai apmaksātu sociālo mediju, televīzijas un radio kampaņas, kurā izglītot Latvijas jauniešus par vēlēšanām. 

Vasaras noslēgumā kopā ar “Delnas” “Atklātības un pretkorupcijas vasaras skolas” dalībniekiem, kuri studē un strādā politisko zinību jomā, piedalījos Sarunu festivālā “ LAMPA” Cēsīs. Visumā man bija vienreizēja pieredze satikt Latvijas cilvēkus, kas interesējas par politiku un strādāt mazā, bet svarīgā nevalstiskā organizācijā pašā Rīgas vidū. 

* * *

ALEKSANDRS BLUMBERGS – strādāja “Draugiem Group” drukas ārpakalpojumu uzņēmumā “Printful” Rīgā. 

“Printful” ir kompānijas “Draugiem Group” vislielākais uzņēmums. “Printful” ir arī viena no pasaules lielākajām, lietojot angļu terminu, “custom print on-demand” firmām. Viņi veido izdrukas uz visdažādākajiem priekšmetiem, T-krekliem, cepurēm un izsūta tās pa visu pasauli. Kad es pirmo reizi caur Skype sazinājos ar savu prakses mentoru, Raiti Puriņu, viņš bija ļoti draudzīgs un jautāja man, kur man būtu interese strādāt? Kopā nolēmām, ka es vislabāk iederētos uzņēmuma satura mārketinga komandā kopā ar otru ALA praktikantu - Lūkas Pūri. Lielākā daļa “ Printful” klientu dzīvo Amerikā, tādēļ lietas tiek kārtotas galvenokārt angliski. Mārketingā vajadzīgas arī labas tehniskās prasmes. Tā kā es pašlaik studēju datorzinātni augstskolā, tas man bija ļoti piemērots darbs. Es ātri jutu, ka man iet labi tur, ņemot vērā manas tehniskās spējas un angļu valodas zināšanas. 

Jau no pirmās dienas es jutos ērti savā darbavietā. Bija vieglāk arī tāpēc, ka uzņēmumā strādā Amerikas latviete - Nora Inveiss, kas mūs mums iepazīstināja ar “Printful”. Nora un arī visi citi, kas tur strādā, bija ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Pirmajā nedēļā es galvenokārt iepazinos ar uzņēmuma mārketinga stratēģiju; izlasīju “Printful FAQs”, blogu ierakstus un pētīju zīmolu. Otrajā nedēļā es jau sāku pārrakstīt vecus blogu ierakstus. Trešajā nedēļā es sāku rakstīt e-pastus HTML programmēšanas valodā un tos izsūtīju tūkstošiem klientiem visā pasaulē. Es daudz laiku pavadīju, lai labāk izprastu “Printful”. 

Birojā gandrīz visi savā starpā sarunājās latviski, bet es tomēr daudz no mana darba veicu angļu valodā. Tas mani sākumā nedaudz pārsteidza, nezināju, ko par to domāt. Vēlāk sāku to saprast. Reiz pats uzņēmuma vadītājs Dāvis Siksnāns mums izskaidroja, ka uzņēmuma produktus varētu tirgot tikai Latvijā, bet tad būtu pārāk grūti augt. Lai veicinātu firmas izaugsmi, viņiem jāizmanto  pasaules tirgus. Bija interesanti redzēt, kā viena latviešu firma varējusi tik ātri izaugt, prakses noslēgumā es sapratu, cik gudri “Printful” attīstījies, kopš dibināšanas pirms pieciem gadiem. Printful ir viena jauna, gudra, un augoša firma, un mani nemaz nepārsteidz, ka daži to sauc par “latviešu Google.”

Es ceru, ka viņi varēs turpināt augt un izplatīt latviešu preces pasaulē. Esmu lepns, ka man bija iespēja ar ALA atbalstu strādāt tik veiksmīgā latviešu uzņēmumā. 

* * *

DAIGA CERA – strādāja Latvijas Valsts arhīvā Rīgā. 

2018. gada vasarā no 14. maija līdz 19. jūlijam, es pavadīju laiku, dzīvojot un strādājot Rīgā, Latvijā. Piedalījos ALA prakses programmu, man laimējās pavadīt laiku, strādājot Latvijas Valsts arhīvā kopā ar cilvēkiem, kas atbild par personu fondiem. Strādāju katru darba dienu, palīdzot pabeigt darbu ar Dagmāras Vallenas fondu. Sākotnēji likās dīvaini, ka ceļoju uz Latviju, lai iemācītos vēl vairāk par sievieti, kura lielāko daļu savas dzīves pavadīja ārpus Latvijas. Tomēr, jo ilgāk iedziļinājos viņas rakstītos un apkopotos darbos, sapratu, ka viņas darbs bija tikpat svarīgs tiem, kuri dzīvoja ārpus Latvijas, kā tiem, kuri dzīvoja Latvijā. Vallenas kundze bija sabiedriska darbiniece, strādāja “Radio Brīvā Eiropa”, kur veidoja raidījumus no rietumvalstīm un tie tika pārraidīti Padomju Latvijā. 

Lai gan mans darbs Valsts arhīvā bija saistīts pārsvarā ar Dagmāras Vallenas fondu, man arī bija iespēja drusku iedziļināties un izpētīt pašai savu ģimenes vēsturi. Sapratu, ka man nav jābūt arhīvu speciālistei, lai atbildētu jautājumus par maniem senčiem, ka daudzi materiāli man ir pieejami arī no Amerikas, piemēram, saite www.periodika.lv, kur ievadot manu vecāku vai vecvecāku vārdus, parādījās vairāki viņu panākumi un darbi, kas veikti Latvijas labā. Sapratu, ka pateicoties viņu un daudzu cilvēku veikumam, man ir veicies nokļūt un strādāt Latvijā. Uzzinot par viņu darbību, man gribas palīdzēt arī citiem nonākt pie līdzīgām iespējām un secinājumiem.   

Rīgā paspēju arī piedalīties vairākās konferencēs un festivālos. Kamēr strādāju arhīvā, piedalījos divu dienu konferencē “Digitālās kultūras mantojuma forums”, bija iespēja piedalīties arī Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā Valmierā un Sarunu festivālā “ LAMPA”. Manuprāt, šīs pieredzes bija tikpat svarīgas kā mans darbs. No šīm konferencēm un pieredzēm labāk  sapratu, ka Latvija veidojās un grib būt moderna valsts, kura skatās uz nākotni, tomēr neaizmirstot mūsu senču mācības un gudrības. Sarunu festivāls “LAMPA” bija ļoti interesants piedzīvojums, apstiprinot to, ka veicinot cieņpilnas, atvērtas un pieklājīgas sarunas, var veicināt Latvijas attīstību. Lai uzklausītu citu cilvēku viedokļus, jābūt lielai cieņai un pacietībai, bet tas ir jāmācās un pie tā ir jāpiestrādā. 

Mans lielākais pienākums bija strādāt, bet bija arī jāiemācās, kā ir dzīvot strādājošam cilvēkam Rīgā. Bija jāizplāno, kad tikt uz Rimīti iepirkt pārtiku, jo nedzīvojot kopā ar vecākiem, biju pilnībā atbildīga pati par sevi. Līdz piedzīvojuma beigām, arī sāku labāk saprast busu un tramvaju satiksmi, kuri koncerti bija kurās dienās, un cik ilgi man paiet, lai tiktu no vietas uz vietu. Bija jānodrošina, ka vienmēr bija derīgs e-talons līdz un kā pareizi pasūtīt vai paprasīt kaut ko. Sākumā ļoti kautrējos, bet līdz prakses beigām biju iemanījusies un pat sākusi lietot Latvijas runāšanas stilu un melodiju.   

Piedzīvojums bija tieši tas: piedzīvojums. Man tik ilgi Latvija bija bijusi tāda kā romantizēta vieta. Lai gan zināju, ka Latvijā visi ikdienā nestaigā tautas tērpos un nedzied tautas dziesmas, nevar īsti saprast, kāda ir vienas zemes ikdiena, kamēr tur nepavada ilgāku laiku. Šī vasara bija ilgākais laiks, kuru jebkad biju pavadījusi Latvijā un tamdēļ sāku labāk saprast, kāda ir manas tautas zemeMan šķiet, ka pavadot daudz laiku ar radiem un draugiem, sapratu kāda ir ikdienas Latvija. 

Domāju, ka tagad saprotu, kāda būtu mana dzīve Latvijā, un ka tas ir iespējams. Strādājot dūšīgi pa vasaru, iznāca arī papriecāties! No sirds baudīju vairākus Dziesmu svētku pasākumus, sastapos ar draugiem Rīgā gandrīz uz katra stūra un izveidoju jaunas, skaistas draudzības, piedaloties šī gada 2x2 nometnē Zaļeniekos. Es sapratu, ka manas tautas zeme ir vismīļākā, visspēcīgākā, visskaistākā pāri visām zemītēm.  

Esmu ļoti pateicīga par iespēju šovasar strādāt un dzīvot Latvijā. Daudz ko iemācījos, ne tikai par sevi kā darba darītāju, bet arī kā par  sabiedrības daļu un arī par sevi kā latvieti. Pēc šīs vasaras saprotu, ka, lai cik mana domāšana ir amerikāniska, mana dvēsele ir latviska.

* * *

KRISTIANA GRĪNBERGA – strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā.

Pēc mācībām latviešu skolās un vasaras nometnēs Amerikā, es šogad pirmo reizi izmēģināju un piedzīvoju, kā ir dzīvot un strādāt Latvijā, pat ja tas bija tikai dažus mēnešus. Strādājot Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, man bija iespēja piedalīties dažādās latviešu lietišķā un folkloras mantojuma svinībās. Vienlaikus es sev bieži atgādināju, ka cilvēku ikdienas dzīvi Latvijā folklora tik ļoti neietekmē, bet es tāpat izbaudīju gaisotni, ko var atrast tikai starp gadsimtus vecām klētīm, pirtīm un dzīvojamām mājām.

Es sāku darbu īsi pirms lielā gadatirgus jūnija sākumā. Jau kopš pirmās prakses dienas man bija daudz, ko darīt. Kopā ar otru praktikanti Alīnu Kasparsoni kļuvām par amatnieku koordinatorēm. Vairākas stundas sagatavojot amatnieku vārdu zīmītes un atzīmējot viņiem ierādītos galdus, biju priecīga iepazīties ar pašiem amatniekiem un viņu darbiem.  

Pēc lielā gadatirgus man bija iespēja vairākas stundas iepazīt saimniecību vecajās sētās un iejusties savas ģimenes un tautas vēsturē. Jūnija beigās muzejā skanēja tautas dziesmas un rotaļas folkloras festivālā “Baltica”. Sagaidot dalībniekus un apmeklētājus, man bija prieks izjust savu piederību muzeja darbiniekiem, būt starp cilvēkiem, kuri ir izveidojuši vidi, kur var iepazīt un iejusties latviešu senču dzīvesveidā, pat ja uz tikai dažām stundām. “Baltica” un Jāņi bija kā uzmundrinājums pirms Dziesmu svētkiem, kas tuvojās. 

Diriģents Gido Kokars reiz teica, ka dziesmu svētki latviešiem ir kā pote, ko saņemam ik pēc pieciem gadiem. Pagājušajā vasarā man arī laimējās saņemt latviskuma poti Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā.

* * *

KRISTĪNE KANCĀNE - strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā. 

Muzejs ir skaists un mierīgs. Tur ir tik skaista daba. Nestrādāju tikai ar cilvēkiem, bet man palīgā nāca arī kaķi un pīles. Es muzejā palīdzēju ar daudzām lietām. Bieži strādāju Kurzemes sētā. Es daudz iemācījos par lauksaimniekiem, zvejniekiem un laivu meistariem šajā reģionā, jo gāju kopā ar skolu grupām un tūristiem. Es arī strādāju pie muzeja mājaslapas pilnveidošanas un palīdzēja tulkot dažus dokumentus. Uzraudzīju un biju atbildīga par Kurzemes laivu meistara māju. Mans uzdevums bija atbildēt arī uz jautājumiem par šo ēku un pārzināt artefaktus.

Muzeju nakts bija pirmais lielais notikums. Ģērbusies tautastērpā, stāvēju pie galvenās ieejas un izdalīju uzlīmes apmeklētājiem. Skatījāmies tautas deju priekšnesumus un varējām piedalīties arī tradicionālajās rotaļās. Biju patīkami pārsteigta, redzot lielo ļaužu daudzumu, kas šajā vakarā apmeklēja muzeju.

Reiz muzejā ienāca kāda sieviete un viņas meita. Abas sarunājās krieviski, un es par to neko nedomāju. Drīz ieraudzīju, ka vecākā sieviete ir sajūsmā par mājas mēbelēm. Meita man paskaidroja, ka viņas ir baltkrievietes, un māja mammai atgādināja viņas bērnību. Bija lieliski redzēt satraukumu šīs vecākās sievietes acīs. 

Gadatirgus ir viens no lielākajiem notikumiem muzejam. Mēs, praktikantes, bijām atbildīgas par biļešu skenēšanu un atbildējām uz jautājumiem par to, kur kaut kas atrodas. Arī pašas otrā dienā varējām izstaigāt gadatirgu, vērojām amatniekus, ēdām lieliskus ēdienus un iepirkāmies.

Es biju svinējusi Jāņus ASV, bet nekad nebiju svinējusi Latvijā. Tā bija unikāla pieredze. Pirms Jāņiem iemācījos pīt vainagus un izpušķot muzeja māju. Lai piedzīvotu īstus Jāņus, devāmies uz otru muzeju Papē. Sapinām vainagus un iemācījām tos sapīt arī dāņu tūristu grupai. Kamēr lija lietus, mēs dziedājām. Lija kā par Jāņiem! Kad lietus noskaidrojās, spēlējām spēles. Saulriets pie jūras bija skaistākais, kādu jebkad esmu redzējusi. Pludmalē mēs dziedājām un aizdedzinājām ugunskuru. Ap ugunskuru grupa ģitāristu spēlēja mūziku, un mēs dziedājām līdz saullēktam. Šī bija mana mīļākā daļa. Siltā, omulīgā atmosfēra radīja lielu kopības sajūtu. 

Piedalījos arī Pasaules latviešu ekonomikas un investīciju forumā (PLEIF) Valmierā.  Iesaistījos darba grupā, kas darbojās ar jautājumiem par uzņēmumu atbildību un ilgtspēju. Es domāju, ka ilgtspēja ir mūsu visu pienākums. Man tiešām patika dzirdēt par to, kas tiek darīts valdības un uzņēmējdarbības līmenī. Bija labi arī tas, ka manā grupā visas bija sievietes. Man patika arī diskusiju paneļi, kur tika pārrunāts Latvijas uzņēmumu potenciāls ASV un Āzijas Klusā okeāna valstīs. Domāju, ka ir forši dzirdēt par Latvijas globālo potenciālu. 

Vēlos pateikt sirsnīgāko paldies ALA par man doto iespēju nokļūt Latvijā. Saprast manas ģimenes saknes, labāk iemācīties latviešu valodu, satikt latviešus no visām pasaules malām. Pirmo reizi dzīvē satikt daudzus no maniem radiem. Šis ir bijis vienreizējs manas dzīves piedzīvojums.

* * *

ALĪNA KASPARSONE - strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Praksi es sāku maija beigās, un mans pirmais uzdevums bija organizēt lielo gadatirgu. Dienu pirms tirgus kopā ar Kristiānu Grīnbergu slaucījām galdus no meža putekšņiem, piestiprinājām zīmītes pie galdiem un iemācījāmies, kā sauc visas tirgus norises vietas. Gadatirgū es strādāju astoņas stundas, ģērbusies tautastērpā, kontrolēju biļetes pie vārtiem. Šīs divas dienas bija manas mīļākās darba dienas, kaut noteikti ļoti nogurdinošas. 

Muzejā notika arī folkloras festivāls “Baltica 2018”, kur es palīdzēju amatniekiem pieskatīt sētas, kamēr viņi tirgoja savas rotaļlietas. Visu dienu es pavadīju Kurzemes sētā un satiku tik daudz jauku saimnieku, saimnieču un apmeklētāju. Pēdējais pasākums, kurā es strādāju, bija Amerikas Neatkarības dienas pikniks, kas notika muzejā. Kopā ar praktikantiem no ASV Tirdzniecības palātas mēs uzstādījām teltis ēdieniem un dzērieniem un pēc pasākuma visu sakopām.

Es teikšu, ka šis darbs bija ļoti nogurdinošs, jo nebiju pieradusi braukt tik daudz ar publisko transportu un pavadīt visu dienu svaigā gaisā un plašā dabā. Tomēr esmu tik laimīga, ka varēju pavadīt savu vasaru kopā ar unikāliem muzeja darbiniekiem. Es noteikti varu teikt, ka, strādājot Brīvdabas muzejā, uzlaboju savu latviešu valodu un zināšanas par Latvijas kultūru un dzīvesveidu

* * *

ALEKSANDRS KENNEY - strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) Rīgā.

Jau pirmajā prakses dienā sāku strādāt pilnu darba laiku, tulkojot preses relīzes un darot dažādus citus darbus birojā.  Pirmajā nedēļā notika arī zinātniskā konference. Es biju atbildīgs par skaņu sistēmu un abas dienas ar to nodarbojos. Kad pienāca nedēļas nogale, es beidzot tiku pie nelielas atpūtas. Otrā nedēļa Kultūras akadēmijā pagāja ātri, jo bija daudz jātulko, un kādreiz man arī palūdza pārskatīt tulkojumus pēc darba. Tāpat bija arī jāpalīdz ar pasākumu, kas tika rīkots Erasmus programmas studentiem, kas brauca studēt uz ārzemēm. 

Bija jādara arī cits tehnisks darbs -  jāievada studentu anketu atbildes datorā. LKA aptaujā studentus, aptauja ir anonīma, ir 21 jautājums, atbildes tiek rakstītas ar roku – kādreiz bija ļoti grūti saprast rokrakstus, bet ar laiku es iemācījos. Šis darbs gāja ļoti lēni, un es biju gatavs izveidot elektronisko anketu, lai nākamreiz viņiem būtu vieglāk. Bet izrādījās, ka elektroniskā versija jau ir, tikai netika lietota! 

Ceturtajā prakses nedēļā klāt nāca daudz tulkošanas darbu, tulkoju vakaros, pēc darba un nedēļas nogalēs. Kultūras akadēmijas rīkotajā pasākumā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībniekiem man bija daudz darbu un daudz nācās tulkot - lekciju par latviešu tautas mūziku, un viesiem no Filipīnām.

Mana prakse noslēdzās ar LKA izlaidumu. Pēc tam kopā ar kolēģiem aizgājām pasvinēt skolas gada noslēgumu un manas prakses beigas. Mēs sarunājām turpināt draudzēties, atkal satikties arī āŗpus prakses un akadēmijas, un viņi teica, ka gaidīs mani atkal atpakaļ nākamgad! Es priecājos par to, ka man tagad ir vairāki jauni draugi, ar ko mums līdzīgas intereses.

Pēc prakses piedalījos Dziesmu svētkos, dziedot kopā ar Bostonas latviešu kori, palīdzēju Latviešu Fonda pasākumā un jūlija beigās vēl piedalījos Starptautiskajos jauno mūziķu meistarkursos Siguldā.  

Es noteikti iesaku visiem, kam nav bijusi iespēja pašiem uz savu roku padzīvot Latvijā – izmēģiniet to! Pacentieties iepazīties ar Latvijas latviešiem! Uzaiciniet savus amerikāņu draugus uz Latviju – viņiem patiks! Centieties arī izbraukt āŗpus Rīgas, uz laukiem – daba Latvijā ir skaista. Vēlreiz paldies ALA par šo iespēju strādāt un dzīvot Latvijā šovasar!

* * *

LARISA KREIŠMANE – strādāja muzejā “Latvieši pasaulē” (LaPa) Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā Rīgā.

Katru nedēļu muzejā darīju citus darbus un palīdzēju iekārtot LaPa izstādes, piemēram, izstādi “Es (Arī) Esmu Latvietis” un “Stāstu sega”, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Citā nedēļā man bija uzdots sakārtot arhīvus no 1920. gada. 

Vasaras beigās es braucu uz Valmieru piedalīties PLEIF konferencē, kas bija vienreizēja iespēja. Konference turpinājās trīs dienas un lekcijās varēja klausīties par Latvijas ekonomiku un inovācijām

Citās nedēļās darbs bija pavisam vienkāršs, piemēram, es sakārtoju četrus simtus žurnāla “ Mazputniņš” izdevumus. Žurnāli bija jāsaskaita un uz katra jāuzraksta sērijas kods.

* * *

LAILA LAPIŅA – strādāja biedrībā “Sabiedrība par atklātību – Delna” Rīgā. 

Delna ir daļa no pasaules mēroga organizācijas “Transparency International”. Visumā varu teikt, ka darbinieki Delnā ir nosvērti un patiešām cītīgi strādā, cenšoties apkarotu korupciju Latvijā. 

“Delnā” es palīdzēju uzrakstīt ziņojumu “Transparency International” par atvērtiem jeb publiski pieejamiem pretkorupcijas datiem Latvijā un izstrādāju analīzi, salīdzinot tos ar līdzīgiem datiem Skandināvijas valstīs. Otrs uzdevums bija salīdzināt Latvijas labdarības organizāciju darbības noteikumus ar līdzīgiem dokumentiem Kanādā, Lielbritānijā, Francijā un Zviedrijā. 

Uzrakstīju arī pētījumu par Saeimas locekļu atturēšanos nobalsošanā par likumprojektiem, un kā šāda rīcība negatīvi ietekmē sabiedrību un valsts darbību. Jūnija beigās es palīdzēju organizēt Delnas sponsorētu jauniešiem domātu pret-korupcijas nometni Cēsīs, kā arī ekskursiju uz LAMPAs politisko sarunu festivālu, kas kalpo kā forums, atklātas sabiedrības principu debatēm.

* * *

MARITA PELĒCE - strādāja Latvijas Okupācijas muzejā Rīgā.

Pagājušajā vasarā es saņēmu Amerikas Latviešu apvienības stipendiju, lai strādātu Okupācijas muzejā. Strādājot tur kā gide, satiku daudz interesantu cilvēku no visas pasaules, sadraudzējos ar vienu ģimeni no Austrālijas, kas gribēja uzzināt par sava tēva Latvijas saknēm. Daudz cilvēku apmeklēja muzeju, lai uzzinātu par mūsu valsts grūtībām laikā, kad Latvija bija okupēta. 

Vienam muzeja gidam ir jāierodas pusstundu agrāk, lai ieslēgtu gaismas, atslēgtu telpas, jāpārbauda telpu tīrība. Dienas beigās viss ir jāizslēdz un jāuzraksta, cik cilvēku dienā apmeklējuši muzeju. Es jutos, ka iederējos muzejā, jo man uzticēja darīt to pašu darbu, kas bija uzdots citiem. 

Katru dienu strādāja trīs gidi, bet ik pa laikam sanāca tā, ka mēs bijām četri, tad es strādāju kopā ar direktora vietnieci attīstības jautājumos, saliekot e-pastu adreses ar ziedotāja kontaktiem. Maķenīt kaitinoši bija pavadīt vairākas stundas, sēžot pie datora, kad likās - nekas produktīvs nav padarīts, bet dienas beigās redzēt lielo atjaunoto sarakstu bija ļoti patīkami un bija sajūta, ka padarīts labs darbs

Dažreiz asistēju muzeja tīmekļa angļu valodas lapas redaktorei. Daudz kas bija darāms un tulkojams, sakarā ar jauno muzeja piebūvi. Man tika uzdots šķirot e-pastus muzeja ziņām, lai varētu izsūtīt informāciju par piebūvi un kapsulu, kurā tiks ielikti visu ziedotāja vārdi, un to iemūrēs starp jauno un veco ēku 2018. gada13. septembrī. Par saviem piedzīvojumiem es rakstīju arī portālā www.latviesi.com.

Muzejā iepazinos ar jaukiem kolēģiem, ar kuriem es sadraudzējos un vēl turpinu sarunāties ikdienā. Visi man palīdzēja iejusties darbā, kas atradās citā pilsētā, citā kontinentā. Daži bija jokupēteri, citi stāstīja par politiku bet arī bija tādi, kas stāstīja par savas dzīves piedzīvojumiem. Esmu ieguvusi jaunu pieredzi. Bez tik brīnišķīgiem kolēģiem un darba biedriem es nebūtu uzsūkusi tik daudz informācijas. 

* * *

LŪKAS PŪRIS - strādāja “ Draugiem Group” drukas ārpakalpojumu uzņēmumā “Printful” Rīgā.

Uzņēmums Printful ir e-commerce, print-on-demand, un drop-shipping uzņēmums. Šīs jocīgās frāzes, strādājot “Printful”, man drīz kļuva pazīstamas. Pirmo reizi man bija iespēja strādāt profesionālā vidē. Es rakstīju un pārrakstīju blogus, reklamējot “Printful” produktus un informēju klientus, kas jādara, lai veiktu pasūtījumu. “Printful” plāno kļūt par pirmo Baltijas uzņēmumu, kas varētu iziet publiskajā akciju tirgū (IPO) un debitēt Ņujorkas fondu biržā (NYSE).

Strādājot prakses darbu šajā strauji augošā uzņēmumā, iemācījos, kā labāk sastrādāties komandā, kodolīgāk rakstīt, būt atbildīgākam, ieplānot laiku visiem darbiem un daudz ko citu.

* * *

KALVIS ROZE – strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā. 

Vasaras sākumā bija vairāki pasākumi muzejā, kur es tiku nodarbināts, lai uzkoptu vidi un sagatavotu vietu pasākumiem. Man bieži bija jāstaigā no viena muzeja galu uz otro un pa ceļam bija iespēja izpētīt un palasīt par senlatviešu ēkām un dzīvi. Visos pasākumos es biju gan dalībnieks, gan darbinieks, un tā sajūta, ka esi uz vietas un palīdzi, ir vērtīgāka, nekā vienkārši būtu dalībniekam. 

Lielākais pasākums bija gadatirgus. Mans pienākums bija pārbaudīt biļetes pie ieejas. Tās bija divas grūtas dienas, jo darba dienas bija garas un karstas, bija tūkstošiem viesu un ne visi bija laipni. 

Vasaras vidū bija mazāk pasākumu. Mans pienākums bija vadīt “ganu spēles,” bērniem no skolām vai vasaras nometnēm. Sākumā man tas likās ļoti grūts pienākums, jo es reti darbojos ar maziem bērniem.  Pavēroju, kā mans mentors tās vada un man sāka veikties. 

Mana mīļākā daļa no prakses bija Saulgriežu pasākums Papē. Tur mūs sagaidīja ar vainagu pīšanu, rotaļām, lāpu gājienu uz jūras un citām senlatviešu Saulgriežu tradīcijām.

* * *

KRISTA ROZE - strādāja Amerikas Tirdzniecības palātā (AmCham) Rīgā. 

Šī organizācija palīdz latviešu kompānijām un jaunuzņēmumiem (start-up) iekļauties Amerikas tirgū, palīdzot radīt tīklošanas iespējas un publisku atpazīstamību. Tā kā AmCham darba valoda ir angļu, liela daļa no mana darba bija rakstīt un rediģēt rakstus un ziņojumus Tirdzniecības kameras mājaslapai, Facebook un LinkedIn

Daudzi no ziņojumiem bija par jaunākajiem notikumiem, piemēram, Latvijas – Amerikas Inovāciju balvas pasniegšana, mūsu tikšanās ar Mičiganas gubernatoru Rick Snyder, Amerikas Neatkarības dienas pikniks. Parasti šādos notikumos es darbojos kā fotogrāfe. Vakarā vai nākamajā dienā rediģēju šīs bildes un augšupielādēju tās mūsu mājaslapā. ASV Neatkarības dienas piknikā strādāju kā MC (koordinatore). 

Visu prakses laiku es arī lēnām palīdzēju salikt kopā kontaktinformāciju no biedriem mūsu biedru katalogam, ko izdodam katru gadu. Šis katalogs tiek izsūtīts vairākiem politiķiem un biznesa īpašniekiem ASV un ļoti palīdz latviešu kompānijām ar kontaktu veidošanu.

Kā praktikantei man bija arī iespēja apmeklēt un piedalīties Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā (PLEIF) Valmierā. Šī bija sanāksme, kur dažādas latviešu kompānijas varēja parādīt un pārdot savus produktus, kā arī vienkārši dibināt saiknes ar citiem uzņēmējiem. Dažādi runātāji vadīja diskusiju paneļus par Latvijas biznesa klimatu, kurā skatītāji varēja arī uzdot jautājumus. Mans darbs bija uzturēt PLEIF Facebook lapu ar bildēm un kopsavilkumiem no katra paneļa, lai tie, kas nevarēja piedalīties forumā, varētu sekot tam līdzi. Es pierakstīju katras runas galvenos punktus, kā arī mazliet aprakstīju citus notikumus un vakariņus, kas tika  piedāvātas dalībniekiem. Rakstīju arī par to, ka dalībniekiem bija iespēja apmeklēt vairākus biznesus Valmieras apkārtnē.

* * *

ILGA RŪTIŅA – strādāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Uzziņu un informācijas centrā. 

2018. gada vasarā man bija iespēja piedalīties šajā vērtīgajā praksē, kur varēju iegūt gan darba pieredzi, gan arī ikdienas dzīves pieredzi Latvijā. Es strādāju Latvijas Nacionālas bibliotēkas Informācijas un uzziņas centrā. Tur iepazinos ar vairākiem brīnišķīgiem kolēģiem, kurus noteikti satikšu, kad nākamreiz lidošu uz Latviju.

Nacionālā bibliotēka ir moderna ēka, un droši vien visskaistākais birojs, kādā jebkad strādāšu. Pirmajās dažās dienās man bija ļoti aptveroša tūru pa visiem bibliotēkas stāviem, kur satiku darbiniekus visās nodaļās

Darbu posmu sākumā es strādāju ar “ Zudusī Latvija” arhīvu, kur skenēju bildes, un aprakstīju tās. Bija ļoti interesanti redzēt, kādus dzīves notikumus cilvēki uztvēra kā nozīmīgus un redzēt, kā cilvēki dzīvoja pirms daudziem gadiem. Arī nesen uzņemtās fotogrāfijas bija interesantas, jo varēja redzēt, kā Latvija atšķiras no manas Amerikas kultūras pieredzes. 

* * *

NĪLS VEIDIS - strādāja jauno tehnoloģiju koprades telpā “TecHub Riga” Rīgā.

Darba dienās Rīgā Līna, “TechHub Riga direktore, un Pauls, “TechHub Riga” kopienas vadītājs, man sēdēja kreisajā pusē. Es iepazinos ar Līnu caur Skype dažus mēnešus pirms mana lidojuma uz Latviju. Uzreiz pēc pirmās sarunas es nevarēju sagaidīt, kad būšu Latvijā, un piebiedroties “TechHub Riga” komandai. Visu vasaru Līna un Pauls apsvēra manas intereses, saistītas ar grafisko dizainu, biznesa administrāciju un programmēšanu. Tāpēc viņi man radīja vairākas vienreizējas iespējas nodarboties ar to, kas man interesē un piedalīties profesionālos sarīkojumos.   

Vienu pēcpusdienu es pavadīju Microsoft Azure izstādē, kur Microsoft darbinieki demonstrēja prezentāciju biznesu īpašniekiem. Pēc šīs prezentācijas, es labāk sapratu, kā es varētu kļūt par uzņēmēju un nodarboties ar mākoņdatošanu. 

Citu dienu kopā ar Līnu un Paulu es aizbraucu ar uz Rīga Tehniskās Universitāti, lai piedalītos “Google Developers Roadshow” sarīkojumā. Bija ļoti iedvesmojoši dzirdēt ekspertu uzstāšanās. Es varēju labāk saprast, kāds būs mans darbs, ja es turpināšu studēt programmēšanu universitātē.

* * *

TIJA VILCIŅA – strādāja tehnoloģiju jaunuzņēmumā “Funderful” Rīgā. 

Šovasar es pavadīju 150 stundas, strādājot start-up kompānijā “Funderful”. Patlaban tā vēl ir maza kompānija ar astoņiem darbiniekiem. Neskatoties uz to, kompānijai jau atvērusi biroju Bostonā, ASV. “Funderful” programmē un pārdod, tā saucamās “chatbots” universitātēm un koledžām. Tas ir jauns un noderīgs komunikāciju instruments, kas palīdz augstskolām veiksmīgāk piesaistīt ziedojumus. Tradicionālie komunikācijas veidi, piemēram, pasta sūtījumi vai telefona zvani, vairs nav efektīvi, un augstskolu absolventi uz tiem nereaģē.  

Es vācu informāciju no potenciāliem klientiem, palīdzēju veidot video reklāmas un koriģēju ‘’chatbot’’ sarunas, lai uzlabotu to spēju atbildēt uz ziņojumiem un jautājumiem. Mani kolēģi bija sajūsmināti par to, ka es varēju sniegt ieskatu ASV universitāšu pieteikšanās un uzņemšanas procesā, jo es biju vienīga darbiniece, kura to bija darījusi, dzīvodama Amerikā. Lielākā daļa “Funderful”  klientu ir amerikāņu universitātes.

Es ne tikai ieguvu jaunas zināšanas, bet arī neaizmirstamu dzīves pieredzi Latvijā.  Bija ļoti interesanti baudīt ikdienas dzīvi, strādājot birojā pilnu laiku, pie tam - LatvijāŠī ir bijusi ‘’FUNDERFUL’’ vasara! Paldies, ALA par šo brīnišķīgo iespēju!

* * *

PAULS WILLEMS – strādāja Latvijas Universitātes (LU) fondā Rīgā.

LU fonds gādā par līdzekļiem stipendijām, ko piešķir Universitātes studentiem Latvijā. Es daudz strādāju, lai palīdzētu iegūt ziedojumus no Amerikas mecenātiem un popularizēt fondu starp Amerikas latviešiem. Vispirms es palīdzēju ar jaunā “Friends of the University of Latvia” mājaslapas izveidi. Daudz tulkoju, lai cilvēki, kuri runā tikai angliski, var vieglāk ziedot fondam. 

Palīdzēju filmēt intervijas arī bijušajiem stipendiātiem, kuri saņēma stipendijas, pateicoties Amerikas latviešu atbalstam. Tas bija liels darbs, bet bija jauki zināt, ka ar šīm intervijām es varu parādīt, kā katrs ziedojums palīdz studentiem Latvijā. Vēl labāk bija dzirdēt, ka šīs stipendijas palīdzēja studentiem paaugstināt savu izglītību, un viņi pēc tam gribēja atlīdzināt to un palīdzēt citiem jauniešiem. 

Pirmajā nedēļā apmeklēju bijušos LU absolventus un darbiniekus. Meklēju šos cilvēkus, lai fonds varētu aizsūtīt informāciju viņiem par aktīviem projektiem. Absolventu kluba izbraukumā Jūrmalā man bija iespēja iepazīties ar stipendiātiem un LU absolventiem no visām paaudzēm.  

Otrajā prakses nedēļā filmēju bijušo stipendiāti, kura saņēma stipendiju no amerikāņu mecinātu ziedojumiem. Nofilmēju interviju arī ar (amerikāņu biznesmeņa, politiķa) Blumberga stipendijas saņēmēju. Bija jauki dzirdēt, ka šī stipendija viņam deva iespēju tālāk studēt Amerikā. Viņš pastāstīja arī, ka viņam bija iespēja satikt Amerikā pašu Maiklu Blumbergu. 

Strādāju arī pie mājaslapas “Friends of the University of Latvia”. Satikāmies ar mājaslapas veidotāju un pārrunājām, kas būtu vajadzīgs šai lapai. Bija labi, jo visi uzklausīja manas idejas un ko es, kā Amerikas latvietis, domāju par to. 

Fonda birojā strādā tikai četri cilvēki, visi ļoti uzmanīgi uzklausīja manas idejas. Es vienmēr varēju piedalīties visos projektos un visas sarunās. No pirmās dienas man bija sajūta, ka es biju daļa no komandas un ne tikai praktikants. Tādēļ, es tagad jūtos tā, ka darbs, ko es izdarīju, ietekmēs fonda nākotni. 

Šī prakse arī bija ļoti atbilstoša tam, ko es mācos universitātē Amerikā. Studēju psiholoģiju un sociālās zinātnes, tieši to, kā labdarbības projekti iespaido cilvēkus. Tādēļ man vienmēr bijusi interese stradāt labdarbības organizācijā un saprast, kā tās darbojas. Šie divi mēnēši man iedeva tādu iespēju, un vēl labāk, ka to darīju Latvijā.  

Pēc manas prakses varu teikt, ka mana interese par labdarbības organizācijām ir pieaugusi. Es pat domāju, ka mana darba tēma varētu būt saistīta ar labdarības un ziedošanas psiholoģiju sabiedrībā. Šis temats nebūtu iespējams bez tā, ko es piedzīvoju manas prakses laikā Latvijā un sarunās ar latviešu kolēģiem. 

* * *

AIJA ZAMURA – strādāja eksporta konsultāciju uzņēmumā “Gateway & Partners” Rīgā.

Vasarā, pateicoties Amerikas Latviešu apvienības prakses programmai, man bija burvīga iespēja strādāt Rīgā. Es strādāju “Gateway & Partners”, kas ir eksporta konsultāciju firma. Tur mācījos par eksporta konsultācijām un arī par Latvijas biznesu. Strādājot “Gateway & Partners”, es apzinājos, cik daudzi Latvijas uzņēmēji un kompānijas ir iesaistījušās internacionālā tirgū un biznesa pasaulē. Man bija iespēja iepazīties ar daudziem, gados jauniem, izglītotiem un interesantiem cilvēkiem, kuri izmanto savas spējas, strādājot ar uzņēmumiem Latvijā un visās pasaules malās. Tagad es saprotu, ka, strādājot Latvijā, ir iespējas strādāt internacionālā līmenī un būt iesaistītam globālā biznesa pasaulē. 

Ikdienā birojā, es palīdzēju sastādīt un izlabot atskaites klientiem. Palīdzēju pētīt īpašus tirgus citās valstīs, lai atrastu atbilstošus potenciālos partnerus mūsu klientiem eksporta tirgū. Es piedalījos arī tirgus pētījumā, ko uzņēmums veica Latvijā. Pētījums bija par iepirkumu tendencēm dzērienu tirgu. Mans uzdevums bija izstaigāt vairākus rajonus Rīgā un identificēt visus uzņēmumus, kuri tirgoja dzērienus: gan tos, kas pārdeva tikai ūdeni, gan arī veikalus un restorānus, kas pārdeva sulu, kolu, alkoholu, utt. Uzņēmumos man bija uzdots veikt intervijas, lai savāktu statistiku par cenām un iepirkumu tendencēm.

Man arī bija iespēja piedalīties divos īpašos notikumos, kas bija saistīti ar Latvijas uzņēmējdarbību. Trešajā darba dienā es kopā ar kolēģēm piedalījos “The Red Jackets” konferencē. “The Red Jackets Society” darbojas, atbalstot Latvijas uzņēmumus eksportā un starptautiskā vidē. Konferencē veiksmīgu uzņēmumu vadītāji stāstīja par kļūdām un kā no tām mācīties. Otrais pasākums bija Pasaules latviešu ekonomikas un inovācijas forums (PLEIF) Valmierā. Tur dažādos diskusiju paneļos runāja par latviešu uzņēmēju iespējām pasaulē. No abiem pasākumiem es iemācījos, ka Latvijas uzņēmējiem ir potenciāls un daudz iespēju Latvijā, kā arī iespēja izaugsmei pasaules tirgū.

Pateicoties ALA prakses programmai, es varēju piedzīvot arī Latvijas simtgades svētkus Latvijā. Es piedalījos Dziesmu svētku noslēgumu koncertā, kā arī diasporas kora koncertā. Piedalījos arī 2x2 nometnē, kur iepazinos ar vietējiem un ārzemju latviešiem. Tur mēs dziļi un plaši pārrunājām Latvijas tagadējo stāvokli, kā arī Latvijas nākotni. Pagājušā vasarā es iemācījos daudz ko par Latvijas uzņēmējdarbību, piedzīvoju Latvijas simtgadi un satiku daudz interesantu cilvēku